autoruzraudziba

Sāpīgs jautājums - autora uzraudzības galvenās kļūdas

Autora uzraudzība un sekošana projekta realizācijai, droši vien, ir īpaši sāpīga tēma dizainera un pasūtītāja attiecībās.

Ideālā gadījumā sākumā nepieciešams pilnībā izstrādāt projektu, kurā ir izraudzīti visi apdares materiāli, aprīkojums, mēbeles, gaismekļi, radīti visi tehniskie rasējumi un specifikācijas. Un tikai pēc tam var tikt uzsākti remonta celtniecības darbi. Remontdarbu procesā rasējumi un projekta specifikācijas būvnieki izmanto tā īstenošanai dzīvē.

Tomēr situācija dzīvē ir tāla no ideāla – bet dizainera interjerista darbā vēl tālāk. Tādēļ praksē itin bieži izrādās, ka darbs pie projekta iesākas reizē ar remonta celtniecības darbiem un virzās līdztekus. Tas rada problēmu gūzmu un situācijas neizpratni starp pasūtītāju un interjeristu. Dažos gadījumos pasūtītājs atsakās no autora uzraudzības pakalpojumiem, jo uzskata, ka, ja viņa rokās ir kvalitatīvs projekts, tad viņš pats tiks galā ar tā realizāciju. Citos gadījumos, turpretim, pats dizaineris negrib nodarboties ar sava darba praktisko pusi, dodot priekšroku radīt vienu pēc otra interjerus, sēžot mājīgā ofisā.

Varbūt pamēģināsim izprast, kāpēc rodas tāda situācija un kamdēļ gan īsti ir vajadzīga autora uzraudzība. Tam nolūkam nepieciešams saprast, kādi mērķi un uzdevumi piekrīt abām pusēm.

Kad pasūtītājs nolīgst interjeristu, ko viņš īsti gaida no šīs sadarbības? Pirmkārt, viņš grib saņemt sava mājokļa, ofisa vai citas telpas unikālu un ekskluzīvu interjeru, kas radīts tikai saskaņā ar viņa vajadzībām un vēlmēm. Otrkārt, viņš grib minimizēt izmaksas uz pārbūvēm, aplūkojot interjera dizaina visus variantus vēl projektēšanas stadijā līdz remonta celtniecības darbu sākumam. Un, treškārt, viņš grib vienkāršot sev remonta procesu, padarīt to mazāk ietilpīgu psiholoģiskajā un laika ziņā. Tādējādi, pasūtītāja mērķis ir interjera dizaina projekta maksimāli precīzs iemiesojums tam atvēlētajā platībā.

Un būtu pārāk primitīvi domāt, ka tad, kad dizaineris ķeras pie darba ar projektu, viņu interesētu tikai naudas pelnīšana. Neapšaubāmi, interjera dizains – tas ir darbs, un materiālo vērtību radīšana sev un savai ģimenei ir prioritāte. Bet papildus tam dizaineris, neapšaubāmi, vēlas iegūt reputāciju, vārdu, radīt objektu, ar kuru viņš varēs lepoties un kuru varēs novietot godpilnā vietā savā portfolio.

Kādā tad veidā abām pusēm var palīdzēt autora uzraudzība?

Par autora uzraudzību šā termina šaurā nozīmē dēvē vienkārši interjerista klātbūtnes faktu būvlaukumā ar mērķi kontrolēt celtnieku darbu un izpildīto darbu atbilstību projektam. Dizainerim jāpārliecinās vai visas starpsienas uzstādītas vajadzīgajās vietās, vai visas ailes izveidotas saskaņā ar projektu, vai ir izmantoti pareizie apdares materiāli, vai precīzi ieklātas flīzes, parkets, vai atbilstoši projektam iestrādāti komunikāciju izvadi, piemēram, elektrības kabeļi rozetēm un slēdžiem, ventilācijas atveres, ūdensvada un kanalizācijas pievadi.

Tomēr autora uzraudzība šā jēdziena plašākā izpratnē ietver visu pasākumu kompleksu, kas nepieciešams pilnvērtīgai un sekmīgai projekta realizācijai. Tā ir arī kontrole par apdares materiālu, mēbeļu, aprīkojuma un gaismekļu iepirkumiem. Tā ir arī tekošo ikdienas jautājumu risināšana, kuri rodas remonta celtniecības procesā un kurus projektēšanas stadijā nemaz nevarēja paredzēt, kur nu vēl atrisināt. Itin bieži tādi jautājumi uzrodas diezgan daudz, īpaši, kad runa iet par telpu rekonstrukciju. Visbiežāk tie ir saistīti ar komunikācijām – ūdensvadu, kanalizāciju, ar ventilāciju un tamlīdzīgām lietām. Dažbrīd negaidīti izrādās, ka konstrukciju (piemēram, siena vai sija), kura skaitījās nesošā un nevarēja tikt skarta, tomēr iespējams demontēt. Vai gluži pretēji. Visus šos jautājumus nepieciešams risināt būvdarbu gaitā. Neapšaubāmi, ka ar to neviens netiks galā labāk, kā pats projekta autors.

Tālāk itin bieži notiek situācijas, kad noteikti materiāli, aprīkojums, mēbeles, kurus izgatavo un piegādā pēc pasūtījuma, nevar tikt atgādāti laikā vai nebūs vispār. Tam par cēloni var būt visdažādākie apstākļi, sākot no problēmām ar loģistiku un beidzot ar to, ka prece noņemta no ražošanas vai pats ražotājs jau likvidējies. Tādā gadījumā ļoti svarīgi ir operatīvi sameklēt alternatīvos variantus, kuri apmierinātu pasūtītāju pēc piegādes termiņiem, cenas, kvalitātes, kā arī atbilstu interjera dizaina projekta kopējai koncepcijai. Kurš gan ar šo uzdevumu tiks galā labāk, ja ne pats projekta autors?

Dizainerim gatavā interjera bilde jau ir galvā. Viņam, būtībā, nav vajadzīgi nedz rasējumi, nedz vizualizēšanas – viņš lieliski zina, kam jāsanāk gala rezultātā. Tieši šo bildi jau arī pērk pasūtītājs iemiesoto sapni par interjeru. Tieši šis rezultāts, bet ne jau pliki rasējumi un sausi papīri, ir tas produkts, ko pārdod dizaineris. Vērojot galarezultātu, par paveikto darbu spriedīs – pasūtītāji, kuri dzīvos vai strādās interjerā, viesi, kuri to apjūsmos, potenciālie klienti, kuri aplūkos realizētā objekta foto dizainera portfolio.

Tādēļ abām pusēm nekādā gadījumā nevajag noniecināt autora uzraudzību. Vēl jo vairāk, daudzi dizaineri, kas nostrādājuši tirgū 5-10 gadus, ar pilnu pārliecību apgalvo, ka tikai viens pats interjera dizaina projekts bez autora pavadības ir gandrīz bezcerīgs. Tā realizācija tik ļoti atšķiras no projekta, ka beigās arī pašam dizainerim negribas parakstīties zem galarezultāta, un pasūtītājam šis projekts, bieži, izrādās veltīgi iztērēta nauda.

Daži profesionāļi iet pat tālāk – tie vispār nepiedāvā klientiem projektu, bet visu pakalpojumu spektru, līdz pat dekorēšanai. Un vada projektu līdz atslēgu nodošanas brīdim. Neapgalvošu, ka tas ir ideālais sadarbības variants. Tomēr, pēc manām domām, pasūtītājam tāds risinājums ir īpaši veiksmīgs.

Kādas kļūdas pieļauj pasūtītājs

Pirmkārt, protams liela kļūda ir pilnīga atteikšanās no autora uzraudzības. Tai brīdī, kad pasūtītājs atsakās no projekta pavadības, viņš vēl nepilnīgi apzinās šī procesa mērogu. Autora uzraudzība tam ir “tumšā puse” interjerista darba aizkulises. Tā ir smaga un nepateicīga nodarbošanās – uzmanīt būvnieku darbu, kontrolēt piegādes termiņus un piegādājamo preču kvalitāti, risināt negaidīti atklājušās problēmas. Tas nozīmē lielu daudzumu telefona zvanus, izbraucienus, bet dažbrīd arī lamāšanos. Jebkurā objektā neatkarīgi no projekta kvalitātes šo darbu kādam vajag pildīt. Pēc manām domām, daudz loģiskāk, ja ar to nodarbojas profesionālis dizaineris, kas nolīgts speciāli tam, ideālā gadījumā projekta autors, tādējādi ekonomējot klientam laiku, spēkus, nervus.

Ja nu tomēr autora uzraudzība notiek, pasūtītājs itin bieži nepietiekami uzticas dizainerim. Īpaši spēcīgi tas izpaužas, ja rodas jebkādas ārkārtas tehniskas problēmas. Kad kaut kas neiet kā paredzēts un visi sāk meklēt vainīgo, pasūtītājam, kā personai, kas īpaši ieinteresēta gala rezultātā, grūti palikt mierīgam un apdomīgam. Principā saprotams ja celtnieki stāsta, ka problēmā ir vainīgs dizaineris, tad tam ir viegli noticēt. Celtnieki, lielākoties, ir nopietni un pieredzējuši vīrieši. Bet dizaineris var tikt uztverts kā brīvmākslinieks, kas stāv tālu no tehniskajiem jautājumiem. Tomēr nevajag steigties ar secinājumiem. Pilnīgi iespējams, ka dizainerim nemaz nav mazāka, bet bieži pat lielāka pieredze tehniskajos jautājumos, jo viņa bagāžā jau ir ne viens vien jau realizēts objekts. Pasūtītājam tādā situācijā vajag mierīgi uzklausīt visas puses, saglabājot vēsu prātu. Iespējams, ir jēga piesaistīt konsultantu no malas. Galvenais – nesteigties kādu apvainot, jo visbiežāk visas situācijas un problēmas ir atrisināmas, ja darbiniekiem ir radoša pieeja un vēlme sadarboties.

Tāpat pasūtītājam vajag saprast atšķirību starp autora uzraudzību un tehnisko. Dizaineris nav inženieris, viņš neatbild par to, vai tiek ievēroti darba tehnoloģiskie procesi, vai ir pareizi pieslēgti radiatori, lietpratīgi uzstādīta kanalizācija un tā tālāk. Autora uzraudzība – tā tieši ir kontrole par atbilstību projektam, bet nevis darbu kvalitātes kontrole. Neapšaubāmi, ja dizaineris pamana tehnoloģijas neievērošanu vai acīmredzami zemu kvalitāti, tad viņa uzdevums ir informēt par to pasūtītāju. Bet netaisnīgi būtu apvainot dizaineri tajā, ka nav pamanījis tehniskas būvētāju kļūdas, tas taču nav viņa uzdevums.

Ļoti bieži pasūtītājs steidzina dizaineru, prasot izsniegt tam atsevišķus projekta rasējumus. Tādējādi, rasējumi nonāk uz būves pa vienam, nevis sašūti vienā projekta mapē. Tāpat, reizēm, dēļ pasūtītāja uzstājīgām prasībām ar mērķi paātrināt procesu, rasējumi nonāk pie celtniekiem nelaikā, nepilnīgi vai nenobeigti. Tomēr galarezultātā darba process no tā tikai cieš, jo rodas dažādas versijas un neprecizitātes.

Un, droši vien, pašas lielākās šausmas dizainerim – kad autora uzraudzības gaitā pasūtītājs grib ieviest kaut kādas būtiskas izmaiņas projektā. Piemēram, izmainīt plānojumu vai pats briesmīgākais – krāsu risinājumus. Liktos, nu kas gan tur briesmīgs – nomainīt citu krāsu sienām. Bet tā kā interjers ir atsevišķu elementu harmonisks apvienojums vienā veselā, izmaiņas vienā daļā noved pie pilnīga disbalansa. Rezultātā var izrādīties, ka dīvāna apšuvums nesaderēs ar sienām, bet jaunais mēbeļu audums nesaskanēs ar aizkariem. Nāksies ieviest lielu daudzumu korekciju, iespējams burtiski no nulles sākt piemeklēt dažus materiālus. Un rezultāts vienalga kļūs neprognozējams. Ar vienu vārdu sakot, ja projekts vienreiz saskaņots, tad nav vērts to vairs ievērojami mainīt.

Kādas kļūdas atļaujas dizaineris

Iet pasūtītāja pavadā, pārkāpjot ražošanas procesa secību, mainot projektēšanas vai apdares darbu kārtību. Piemēram, itin bieži pasūtītājs prasa sagatavot elektrisko komunikāciju izvadu plānus agrīnā projekta stadijā, tā kā tas ir viens no pirmajiem darbiem uz būves un attiecīgi viens no pirmajiem nepieciešamajiem rasējumiem.
Tomēr tas var radīt visai nepatīkamas kļūdas, ja elektrisko izvadu izvietojuma momentā vēl nav izvēlētas mēbeles. To gabarīti var būtiski atšķirties atkarībā no modeļa. Tādēļ nav izslēgta situācija, kad slēdzis nokļūs aiz kumodes, bet rozete aiz gultas galvgaļa. Der par to atcerēties un informēt pasūtītāju par tamlīdzīgu iespēju.

Bieži dizaineris saskarsmē ar pasūtītāju izrādās pārlieku mīksts – iet pavadā, neaizstāv savus uzskatus, ieņem pozīciju “jebkāda kaprīze par jūsu naudu”. Tas principā saprotams, jo, kā saka, klientam vienmēr taisnība. Tomēr šeit vajag ieturēt piesardzību. Dažreiz galu galā, pats klients, redzot iznākumu, tā arī pasaka – vajadzēja tomēr izdarīt tā, kā jūs teicāt… Kāpēc gan jūs mani nepārliecinājāt??? Tādās reizēs tomēr vajag ieturēt mēru un dažbrīd nebaidīties uzstāt uz savu viedokli.

Itin bieži dizaineris daudzas savas mākas uzskata pašas par sevi saprotamas, īpaši pie lielas darba pieredzes. Un viņam var neienākt prātā, ka pasūtītājs ar tamlīdzīgām zināšanām nav apveltīts. Nepieciešams pastāvīgi turēt roku uz pulsa un, pat riskējot būt uzmācīgam, interesēties par projekta attīstības gaitu, dot padomus tā realizēšanai.

Nesen man bija tamlīdzīgs gadījums, kad pasūtītājs pasūtīja durvis vienam ražotājam, bet uzstādīšanu uzticēja saviem celtniekiem. Es mēģināju viņa no tā atrunāt, bet pasūtītājs nolēma tomēr darīt pa savam. Rezultātā, diemžēl, durvis uzstādīja ne pavisam veiksmīgi, ar dažām kļūdām. Būvētāji apgalvoja, ka tas ir konstrukcijas defekts un vainīgs ražotājs. Ražotājs, savukārt, apgalvoja, ka tā ir nekvalitatīvas uzstādīšanas problēma. Es teicu pasūtītājam, ka, diemžēl, tā parasti arī notiek, ka vienmēr vajag censties, lai ražotājs uzstāda savu produktu, kas ļaus izvairīties no tamlīdzīgām problēmām. Tad nu pasūtītājs brīnījās – kāpēc gan es viņam to nesacīju agrāk? Jā, es taču piedāvāju, lai durvis uzstāda ražotājs, bet nenobrīdināju gan par viņa lēmuma iespējamām sekām.

Protams, ka par klupšanas akmeni var kļūt arī autora uzraudzības cena. Pasūtītājam jau ir uz rokām detalizēts un kvalitatīvs projekts par kuru ir samaksāta noteikta naudas summa. Maksāt dizainerim vēl tik pat, vai pat vairāk, par kaut kādu viņam ne visai skaidri izprotamu procesu, neapšaubāmi, negribas. Dizaineris, savukārt pilnīgi pamatoti, negrib darīt šo smago, nervozo un nepateicīgo darbu, par nelielu naudu vai pavisam bez maksas. Pēc manām domām, ideāla izeja no situācijas būtu cena par projektu ar autora uzraudzību, kura jau tajā ir iekļauta, bet, pēc pilnīgi saprotamiem iemesliem, tas ne vienmēr iespējams. Iespējams, dizainerim vajag piedāvāt klientam dažādus sadarbības variantus autora uzraudzības etapā, lai pasūtītājs izvēlētos tādu darba apmaksas shēmu, kāda viņam ir vislabāk pa prātam.

Dizaineri ļoti bieži salīdzina savus objektus ar bērniem, kuri dzimst mokās un kurus pēc tam nav tik viegli palaist pasaulē. Tādā gadījumā, vajag atcerēties parunu “Ne tas kas dzemdēja – bet tas kas uzaudzināja”. Ja projektēšanas process ir līdzīgs dzemdībām un grūtniecībai, tad autora uzraudzība ir šī “bērna audzināšana”. Tikai atlicinot tam pienācīgu uzmanību, pacietību un uzcītību, mēs iegūsim rezultātu ar kuru varēsim lepoties.